Kaibēnu vēstures mirkļi

Ir 20.gs.sākums. “Kalna Kaibēnos”, savās mājās, kas agrāk bija arī paša vadīta skola, joprojām dzīvo vecais skolotājs Matīss Kaudzīte un viņa sieva Līze (dzimusi Rātmindere). Māja ir plaša un istabu tajā daudz.

Kādā aukstā ziemas dienā, kad ārā tāpat nekas nav darāms, Matīss pārcilā dažādas no tāliem ceļojumiem atvestas lietas. Pārskata dzimšanas dienu dāvanas, ko kādreiz saņēmis. Nopēta visādas mantas, kas pa dzīves laiku sakrājušās. Tur ir lielas un mazas gleznas, vesela akmeņu kolekcija un spoži gliemežvāku svečturi. Tur ir roņādas zābaki un mikroskops, tur ir grāmatas, fotogrāfijas un pat rokraksti. ( Matīss Kaudzīte kopā ar brāli Reini uzrakstīja pirmo latviešu romānu „Mērnieku laiki” (1879.)un vēl vairākas grāmatas un pat dzejoļus.) Tas viss glabājas viņa mājās. Vecais vīrs nolemj ievest kārtību. Visu ziemu un pavasari lasa, šķiro, met ārā, nes uz bēniņiem, dedzina un izliek goda vietā.

↑
Matīss Kaudzīte 20.gs. 20.gados “Kalna Kaibēnu” dārzā.

Top skaista Baltā zāle ar paša Matīsa jubilejas vainagiem un gleznām pie sienām

Sievas Līzes istabā viņš novieto perlamutra rakstāmpiederumu komplekts, bet brāļa Reiņa istabā kopā ar Reiņa lietām arī abu reiz apmeklētās Noišvānšteinas pils bildi. Pavasarī un vasarā nāk ciemos draugi un visiem Matīss priecīgs izrāda māju. Piemēram, 1924. gada 11. jūlijā „Kalna Kaibēnos” ciemos ir Skautu- Gaidu nometnes jaunieši, saimnieks stāsta un rāda. Tā tas turpinās līdz 1926. gadam. 1926. gada 8. novembrī Matīss Kaudzīte nomirst. Līze Kaudzīte paliek viena pati. Viņa skumst, viņa uztur visu kārtībā. Viņai ir palīgi, bet 1928. gadā nomirst arī viņa. „Kalna Kaibēnos” ienāk pārmaiņas.

Matīss Kaudzīte pats ir izveidojis savu muzeju. Viņš to par muzeju nesauca, bet tas, ko cilvēki vēl šodien redz „Kalna Kaibēnos” ir paša rakstnieka izkārtots un brāļiem Kaudzītēm piederējis.

Matīss ir pirmais Vecpiebalgas muzejnieks, jo tieši to arī muzejnieki dara: vāc, krāj, glabā un rāda ciemiņiem.

No 1929. gada līdz 1944. gadam „Kalna Kaibēnu” muzeja galvenais (un vienīgais) darbinieks ir skolotājs Jānis Vēliņš. Viņš ir Ogrēnskolas pārzinis. Lai gan par savu darbu algu nesaņem, tomēr katru reizi, kad kāds vēlas apciemot „Kalna Kaibēnus”, iet no Ogrēnskolas uz muzeju un stāsta, un rāda.

↑
“Kalna Kaibēnu” Baltā zāle 20.gs. 20.gados.

Otrais pasaules karš ienāk arī „Kalna Kaibēnos”

Līdzās mājai sprāgst bumbas un muzeja saglabāšana ir reāli apdraudēta. 1944. gadā muzejā sāk strādāt un dzīvot skolotāji Zvaigznes. Skolā viņi vairs nestrādā, jo ir jau gados.

Viņi pieņem apmeklētājus, kopj dārzu, stāda un ravē, tīra un mazgā. Par darbu kādu nelielu naudiņu no 1959. gada saņem tikai Anna Zvaigzne. Viņa ir pieņemta darbā kā apkopēja, lai gan dara visu. Teodoru darbā neņem, viņam ir „nepareiza” biogrāfija (kā tas padomju gados bija ierasts). Viņš ir saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni! Strādā abi.

Vislielākās raizes dara pati ēka, kas iet bojā. Jumts ir caurs, logi beigti un ir vēl daudz visādu labojamu lietu. Vecais vīrs labo, cik spēj. Bet kara laika postījumus novērst vienam vecam vīram nav pa spēkam. Viņš raksta vēstules dažādām iestādēm ar lūgumu pēc palīdzības, arī apmeklētāji vecajā viesu grāmata atstāj ierakstus par to, ka ēkas iet bojā. Pagaidām nekas neuzlabojas. Jau 1946. gadā Teodors Zvaigzne ir lūdzis remonta materiālus toreizējai valdībai. Nav zināms, vai viņš tos arī saņēma. Taču tādas lūguma vēstules bija daudz.

1963. gadā „Kalna Kaibēnu” kalnā atnāk divi cilvēki. Jauni „Kaibēniem”, bet ne gluži jaunieši gadu skaita ziņā. Hermanis Cincis ir atgriezies no izsūtījuma Sibīrijā (un tātad darbā viņu nepieņem.) 30. gados viņš bija žurnālists un rakstnieks. Viņa sieva Austra ir pieņemta par muzeja vadītāju. Vīrs strādā kopā ar viņu.

↑
Teodors Zvaigzne

Sākas jauni laiki muzejā

Abi muzejnieki aizrautīgi ķeras pie darba. Viņi ne tikai vada ekskursijas, bet arī sāk meklēt zudušās Brāļu Kaudzīšu lietas, kas pēc Kaudzīšu nāves tika pārdotas. Viņiem izdodas atrast gan ēdamistabas mēbeles, gan klavieres un vēl daudz ko citu. Viņi iet ekspedīcijās. Iet pie vecpiebaldzēniem un pieraksta cilvēku atmiņu stāstus. Viņi saraksta visu muzeja lietu sarakstus. Izveido dokumentus. 1965. gadā iekārto plašu novadpētniecības ekspozīciju. Viņi organizē pasākumus un vēl paspēj kaplēt kolhoza bietes, jo arī tāds ir pienākums. Viņi panāk dažādus remontus un no rīta līdz melnai naktij strādā.

Muzejs ir ļoti populārs un kļūst ar katru gadu apmeklētāks. Uz „Kalna Kaibēniem” brauc cilvēku tūkstoši. Diagrammā labi redzams, ka tieši 70.gados muzejā ir ļoti daudz apmeklētāju. Piemēram, 1975.gadā tie ir 26806 apmeklētāji. Tāds apmeklētāju daudzums kāds ir šajā desmitgadē, neatkārtojas vairs nekad.

198o. gada 2. aprīlī nomirst muzeja vadītāja Austra Cince. Hermanis Cincis paliek viens ar dēlu Gati, kurš vēl ir jaunāko klašu skolēns. Nelaime Kaibēnkalnā nenāk viena. 1981. gada 3. oktobrī nomirst arī Hermanis.

Muzejam palīgā steidz muzejnieki no Cēsīm un Rīgas. 1983. gadā muzejā ar lielu entuziasmu sāk strādāt Uldis Tilgass. Taču tas ir grūts laiks un viens pats muzejnieks nevar saremontēt māju, kurai jāmaina jumts, jāstiprina pamati un citi lieli darbi. Cēsu muzejs palīdz, bet naudas nekad līdz galam nepietiek. Muzeju slēdz. Kādi darbi ir uzsākti, kādi nepabeigti. Uldis Tilgass sajūtas bezspēcīgs un no muzeja aiziet.

„Kalna Kaibēnu” vadītājs no 1992.g. līdz 2003.g ir Jānis Polis. „Kalna Kaibēnu” ēka ir sliktā stāvoklī. Vajadzīgi lieli remontdarbi, lai muzeju vispār varētu atvērt un, lai Brāļu Kaudzīšu lietas neietu bojā. Muzejnieks ir atbildīgs par katru lietiņu muzejā. Jānis Polis sameklē materiālus un kāpj mainīt jumtu. Viņš maina jumtu, remontē telpas un sargā lietas. Viņš visu sakārto, cik spēj un atver muzeju. Vada ekskursijas, bet, kad nav cilvēku, kopj dārzu, zāģē malku un pļauj. Turpina remontēt un reizē paspēj sarakstīt grāmatas par Vecpiebalgu un ievērojamiem Vecpiebalgas cilvēkiem.

↑
Jānis Polis 2000.gados.

No 2006.g.līdz 2024. muzeja pārzinis ir Aivars Ošiņš. Viņa palīgs ir Andris Koks. Aivars atzīst: “Man patīk strādāt muzejā, tāpēc, ka tā ir mana mazā dzimtene. Varu daudz ko jaunu uzzināt no tūristiem, tikties ar gudriem cilvēkiem, kuri labi pārzina vēsturi un daudz lasa. Tā ir nosacīta brīvība, paskatīties apmeklētājam acīs un tajās bieži var nolasīt, kas viņu interesē. Katra ekskursija tādēļ ir savādāka. Ļoti interesants darbs uzzināt un izzināt, kas te notika pirms gadsimta un senāk, kā cilvēki dzīvoja un strādāja utt. Esmu Piebalgas patriots, mani patiesi interesē tās vēsture!”

“Kalna Kaibēnos” atkal pārmaiņas. No 2025.gada maija te strādā Ieva Pleša.