Kā brāļi Kaudzītes un Saulītes tika pie saviem uzvārdiem?

Tas ir stāsts par muižnieku untumiem, latviešu zemnieku asprātību un valodas dabisko evolūciju.

Kad 19. gadsimta sākumā Vidzemes zemniekiem sāka dot uzvārdus, Piebalgas muižā ieradās arī divi kaimiņi – Mādaru māju saimnieki. Tolaik vienkāršajiem cilvēkiem pašiem izvēlēties uzvārdu bija liels izaicinājums. Reti kuram bija gatava ideja, tādēļ parasti nācās pieņemt to, ko muižkungs ekspromtā izdomāja.

Tajā dienā abi Mādaru saimnieki gaidīja savu kārtu. Ārā valdīja pati vasaras svece – ritēja siena laiks. Muižā sarunas dabiski grozījās ap pļaušanu, siena vākšanu un kaudžu mešanu. Ietekmējoties no šī brīža noskaņas, muižkungs pirmajam saimniekam īsi un kodolīgi paziņoja: “Tavs uzvārds turpmāk būs Kaudze.”

Bet kādu uzvārdu dot otrajam Mādaru saimniekam? Kungam ideju vairs nebija. Te talkā nāca paša zemnieka asprātība un ātrā domāšana. Viņš droši noteica: “Bet cienīgs, žēlīgs liels kungs, siena kaudzi taču nevar samest bez labas saules!” Muižkungam šāds loģisks arguments iepatikās, un otrais saimnieks saņēma uzvārdu Saule.

Interesanti, kā šie uzvārdi laika gaitā transformējās par deminutīviem jeb pamazināmajām formām, kuras zinām šodien. Mādaru “Kaudzes” par “Kaudzītēm” pārtapa salīdzinoši ātri – tieši ar šo uzvārdu vēsturē iegāja romāna “Mērnieku laiki” autori.

Savukārt “Saules” uzvārda maiņa aizņēma ilgāku laiku un notika pakāpeniski. Vēl 1900. gadā kāda šīs dzimtas meita tika iesvētīta kā Marija Saule, taču viņas brāļi mūža nogali jau sagaidīja ar uzvārdu Saulīte. Tā, pateicoties vienai saulainai siena pļaujas dienai un divu kaimiņu dialogam muižā, Latvijas kultūras vēsture ieguva divus skanīgus un zīmīgus uzvārdus.