Roberts Legzdiņš (arhitekts, Kārļa Skalbes mietas Ilzes vīrs): “Vētra reiz nolauza kādus 200 kokus ar reizi, un līdz ar to jaunās dzīvojamās ēkas celšana kļuva neatliekama. Vietu izraudzīja pašā kalna galā, pie Ģenerāļbedres. Kad jauno māju uzcēla, pats saimnieks ierīkojās trešā stāvā, cik augstu vien varēdams; pāri visam novadam.
Alauksts, Inesis un Tauns bija kā uz delnas, un pavisam zemu ielejā palika baznīca, draudzes skola. Šais ezeros, kurus visapkārt var saskaitīt kādus septiņus, pērkoņa
laikā vai rudeņos, kad plandās rūsa, dzīvoja savdabīga Piebalgas varenība.”

Mudīte Austrina (literāte, Kārļa Skalbes krustmeita) : “Un pats krusttēvs – par viņu man gribas teikt viņa paša vārdiem, ko viņš teicis par savu krusttēvu: “Viņš bija kā svētdiena aiz darba dienām”. Kad es domāju par viņu, man jādomā par Saulrietiem, un Saulrietus es savukārt nevaru iedomāties bez krusttēva. Jo Saulrieti - tā bija daļa no Skalbes paša. Tur valdīja tā pati latviskā vienkāršība, siltums un sirsnība, kas Skalbes dzejā un pasakās, un visam pāri tā neizteicamā burvība, kāda ir tikai Skalbem. No ārienes ceļinieka acij neieraugāmi alkšņu un jaunu bērzu lokā stāv Saulrieti. Un kad jūs esat uzkāpuši lievenēs, pie kurām smaržo maijrozītes vai vēlāk rudeni kliņģerītes un zilās kurpītes un aiz jums ir aizvērušās smagās, apkaltās ozola durvis, pār kurām sargos par pasaku ķēniņa mieru stāv dzelzī izkalts pasaku runcis un pasaku zivs, jūs esat jau Saulrietu varā.

Bet visjaukāk Saulrietos bija Jāņos. Vainagi smaržoja pie ikkatras sijas, un līgotāji nāca no malu maļām. Skalbes dēls jau arī bija Jānis, un pedējā gadā vel otrs — dēla
dēls Jānis. Kā visskaistākie palikuši atmiņā pēdējie Jāņi ar savu drūmo liktenīgo pieskaņu. Nekad arī pats krusttēvs nebija turējis mums tik ilgi līdz kā tieši pagājuša gadā. 1944.g.”