Imantdienas – no Jāņaskolas līdz piecdesmitgadei

Pirms piecdesmit gadiem Piebalgā aizsākās tradīcija, kas ar laiku kļuva par vienu no spilgtākajiem notikumiem Latvijas mūzikas dzīvē – Imantdienas. To sākums meklējams Emīla Dārziņa memoriālajā muzejā „Jāņaskola”, vietā, kur mūzika un cilvēku satikšanās jau tolaik bija neatņemama vasaras sastāvdaļa.

1975.gadā, atzīmējot Emīla Dārziņa simtgadi, Jāņaskolā notika plaši mūzikas svētki. Kuplais apmeklētāju pulks rosināja muzeja vadītāju Ivaru Zukuli domāt par to, ka mūzikas dienām jākļūst par tradīciju. Jāņaskolā tika rīkoti pasākumi, kuros Emīla Dārziņa mūzika sastapās ar mūsdienu komponistu daiļradi. Viens no viņiem bija Imants Kalniņš, kura mūzika Piebalgā jau bija ieguvusi īpašu klausītāju atsaucību.

1976.gadā Jāņaskolā notika Imanta Kalniņa autorvakars ar grupas „Menuets” piedalīšanos. Šī tikšanās kļuva par nozīmīgu pagrieziena punktu. Radās iecere nākamajā gadā Jāņaskolā sarīkot koncertu, kas veltīts Imanta Kalniņa mūzikai. Tā 1977.gadā aizsākās Imantdienas – tradīcija, kuras pamatā bija vienkārša, bet ļoti spēcīga ideja: satikties mūzikā.

Pirmajos gados Imantdienas notika tieši Jāņaskolā – 1977., 1978., 1979. un 1981.gadā. Tās kļuva par īpašu jauniešu un mūzikas cienītāju satikšanās vietu. Skanēja Imanta Kalniņa dziesmas, uzstājās „Menuets”, dziesminieki un citi tā laika mūziķi. Šajās dienās veidojās tā īpašā gaisotne, kas vēlāk kļuva raksturīga Imantdienām – brīvība, kopā būšana, dziesmas un sajūta, ka mūzika spēj cilvēkus vienot pāri laikam.

No 1980. līdz 1984.gadam Imantdienas norisinājās Inešos, bet 1982.gadā padomju okupācijas režīms šo tradīciju aizliedza. Tomēr aizliegums nespēja izdzēst Imantdienu nozīmi un cilvēku atmiņas par piedzīvoto.

Pēc vairāk nekā desmit gadiem, 1995.gadā, Imantdienas atgriezās Alauksta ezera estrādē. Šī atgriešanās bija emocionāla un vērienīga. Koncertā piedalījās pats Imants Kalniņš, „Menuets”, Ieva Akuratere, Olga Rajecka, Igo, Uģis Roze, dziedošie aktieri un citi mākslinieki. Nākamajā gadā, 1996.gada 6.jūlijā, Imantdienu apmeklētāju skaits sasniedza aptuveni 10 000 cilvēku, uzstādot pasākuma apmeklētības rekordu.

1998.gadā Imantdienas pārcēlās uz Cēsu Pils parka estrādi, kur tās kļuva par nozīmīgu vasaras kultūras tradīciju. Divus gadus – 2003. un 2004. – Imantdienas notika Siguldas pilsdrupu estrādē, bet pēc tam atkal atgriezās Cēsīs.

Cēsu gados īpaši izveidojās tradīcija katru gadu pievērst uzmanību kāda dzejnieka daiļradei, kura vārdi iedvesmojuši Imanta Kalniņa dziesmas. Imantdienās skanēja Ojāra Vācieša, Imanta Ziedoņa, Broņislavas Martuževas, Māras Zālītes, Vika un citu dzejnieku vārdi. Tā Imantdienas kļuva par satikšanās vietu ne tikai mūzikai, bet arī latviešu dzejai.

No 2020. līdz 2022.gadam Imantdienu norisi ietekmēja Covid-19 pandēmija. Taču arī šis laiks apliecināja tradīcijas dzīvotspēju – Imantdienu stāsts turpinājās.

2023.gadā Imantdienas atgriezās Alauksta ezera krastā, bet 2026.gadā tās atkal atgriezās pašā sākumā – Jāņaskolā, atzīmējot tradīcijas piecdesmitgadi.