2026.gada 5.jūlijā Jāņaskola atkal kļuva par vietu, kur satikās Imanta Kalniņa mūzika, cilvēki un atmiņas. Piecdesmit gadus pēc pirmās ieceres tika izstaigāts Imantdienu ceļš no Jāņaskolas līdz mūsdienām.

Šī bija ne tikai jubileja. Tā bija atgriešanās pie sākuma – pie vietas, kur reiz radās ideja, kas kļuva par tradīciju. Pie cilvēkiem, kuri šo tradīciju aizsāka. Pie dziesmām, kas piecdesmit gadu laikā kļuvušas par vairāku paaudžu dzīves daļu.

Un, kā jau dažkārt Imantdienās, arī šoreiz neiztika bez lietus. Lietus lija, zeme kļuva dubļaina, taču klausītāji palika. Dziesmas skanēja, cilvēki dziedāja līdzi un Jāņaskolā atkal bija tā īpašā sajūta – mēs esam kopā.

Varbūt tieši tajā arī slēpjas Imantdienu lielākais spēks. Ne jau konkrētā estrādē vai vietā, bet cilvēkos, kuri gadu no gada atgriežas pie šīs mūzikas. Jo Imantdienas nav tikai koncerts. Tās ir tradīcija, atmiņa un satikšanās