Cilvēkiem pieskāriens kalpo par vienu no pasaules izziņas rīkiem, taču, ienākot muzejā, to aicina atstāt garderobē kopā ar lielajām somām vai salijušiem lietussargiem. Ilgus gadus pieskārieni bijuši nevēlami un mantojumu apdraudoši. Pat muzeja darbinieki, kuru pienākums ir priekšmetus celt un nest, lieto cimdus. Mainoties muzeju attiecībām ar sabiedrību un atverot durvis ģimenēm ar bērniem vai cilvēkiem ar redzes traucējumiem, muzejiem ir nācies pārskatīt nepieskaršanās politiku. Apmeklētājiem tiek dotas iespējas mijiedarboties ar mantojumu, tiek meklēti veidi, kā atļaut saudzīgi tam pieskarties. Nereti palīgā tiek sauktas tehnoloģijas – top augstas izšķirtspējas fotogrāfijas un video, sagatavoti 3D modeļi, veidotas VR pieredzes. Taču cilvēka pirksts meklē iespēju kaut ar pašu galiņu, bet pieskarties kaut kam, pirkstaprāt, autentiskam. Ironiski, bet ir mantojums, kuram ne muzeji, ne to apmeklētāji negrib pieskarties ne ar plaukstu, ne ar prātu. Izrādās, ka arī šādas nepieskaršanās rezultāts ir mantojuma izzušana. Sarunas dalībnieki centīsies iezīmēt trauslo robežu starp pieskārienu un zudību, kā arī mēģinās apjaust to mantojumu, kurš zūd vai jau ir izzudis tikai tāpēc, ka nevienam nebija drosme un vēlme pieskarties.